20. oktobrī, mums 11 – ajiem, bija jāpārliecinās, vai 10 – ie ir gatavi saukties par vidusskolēniem.

Viss sākās ar to, ka telefoni tika nodoti glabāšanā vienpadsmitajiem visas dienas garumā. Dreskods – “Mēs no pagājušā gadsimta. Modes skatē – Es šodien līdzinos savai mammai vai tētim viņu sešpadsmitajos, septiņpadsmitajos”. Desmitajiem bija jāizveido priekšnesums, nezinot, ka būs jāuzstājas visas skolas priekšā. Starpbrīžos dažādās uzticības, saderības un atjautības spēlēs desmitie demonstrēja savas prasmes.

Desmitie atzīst, ka bija nobijušies, bet "par laimi nekas traks nenotika." Priecājās par interesantajām un smieklīgajām aktivitātēm un saka paldies! par labi pavadītu vakaru.

Noslēgumā pēc biedējošas nakts trases pabeigšanas pie ugunskura vienpadsmitie lēma, ka telefoni ir atdodami un 20. oktobrī, mums 11 – ajiem, bija jāpārliecinās, vai 10 – ie ir gatavi saukties par vidusskolēniem.

Vienpadsmito vārdā Elīna