“Mēs vēl nebijām dzimuši, kad risinājās šie notikumu Latvijas vēsturē. Barikāžu laiks. 13. – 27. janvāris. Sals, ugunskuri, vienotība – tā var raksturot Barikāžu dienas, kuru liecības mēs varam lasīt grāmatās, redzēt kinohronikās, klausīties atmiņu stāstos,” Barikāžu atceres dienas kopējo klases stundu skolas pagalmā pie degoša ugunskura sāka Laura (12.)

Vēstures skolotāja Inese Butkēviča atgādināja Barikāžu dienu starptautisko nozīmi – tā bija unikāla nevardarbīga pretošanās režīmam, un tā pierādīja mazas tautas gribu, spēku un vienotību. Ar klusuma brīdi tika godināti 14 nogalinātie Viļņā un 7 – Latvijā, viņu dzīvības izdzēsa OMON šāviņi.

“Tas laiks pirms manas dzimšanas ir daudzu atmiņās

Kā rūgta sāpe, kā neziņa, bet varbūt bailes par savu Dzimteni?

Apziņa – Mēs esam Latvija!” runāja Rita (9.), kuras teikto turpināja Barikāžu dienu dalībnieks Jānis Lieģis, Unas (12.) un Rūtas (5.) opis. Viņš, uzrunājot bērnus un jauniešus, teica, ka “neko sevišķu” nav darījis, tikai pildījis savu pienākumu – vedis cilvēkus, pārtiku, bijis kopā ar pārējiem 50 tūkstošiem, kuri piedalījās svarīgo objektu aizsargāšanā. Viņš novēlēja mums visiem mieru, gaišas dienas nākotnē, ātrāku Ukrainas uzvaru.

Skanot Zigmāra Liepiņa dziesmai “Zibsnī zvaigzne aiz Daugavas” (Elīna, Marija. Karīna, Dzintra, Dzintars; 10.) skolēni sēja vienā garā pavedienā savējos, no mājām paņemtos, kurus tradicionāli pietina jau 2 gadus iepriekš satītajā atmiņu kamolā.

“Saule ripo pa debesīm, un es zinu, ka arī viņa pārtinas no kāda cita kamola. Jo Visumā valda lielais Kamolu nezūdamības likums.” (Imants Ziedonis.)